LATVIJAS LIELLOŽA

Sākums
Pirmās ložas Rīgā un Jelgavā
Striktā Observance
Sacensība starp angļu sistēmu un Cinnendorfa sistēmu
Zviedru sistēma
Kaliostro afēra
Brīvmūrniecības aizliegšana Krievijā
Konstitucionālo Demokrātu partija un neregulārās ložas
Vācu karaspēka lauka ložas Latvijā
Brīvmūrnieku ložas neatkarīgajā Latvijā
Brīvmūrniecības atjaunošana pēc neatkarības atgūšanas

BRĪVMŪRNIECĪBAS VĒSTURE LATVIJĀ

• Pirmās ložas Rīgā un Jelgavā 1750.–1766.
• Striktā Observance 1766.–1782. Sacensība starp angļu sistēmu un Cinnendorfa sistēmu 1771.–1776.
• Zviedru sistēma 1778.–1781.
• Kaliostro afēra 1779. gadā
• Brīvmūrniecības aizliegšana Krievijā 1825. gadā
• Konstitucionālo Demokrātu partija un ložas Krievijā 1908.–1918.
• Vācu karaspēka lauka ložas Latvijā 1916.–1919.
• Brīvmūrnieku ložas neatkarīgajā Latvijā 1919.–1940.
• Brīvmūrniecības atjaunošana pēc neatkarības atgūšanas

Brīvmūrniecības vēsture Latvijā ir vistiešākajā veidā saistīta ar pašas Latvijas vēsturi, tai atrodoties krustcelēs starp Vāciju un Krieviju, Zviedriju un Poliju. Pamatā caur šīm mūsu kaimiņvalstīm Latvijā ieplūda ļoti atšķirīgas idejas, kas pakāpeniski sintezējās fenomenā, ko mēs tagad uzdrīkstamies saukt par latvisko pasaules redzējumu.
Brīvmūrniecības kā “jaunās domāšanas” ideja ienāca Latvijā 18. gadsimta vidū līdz ar svaigajām Apgaismības laikmeta vēsmām, kuras mājās pārveda Vācijas augstskolās studējušie bagāto tirgotāju un dižciltīgo dēli, kas bieži vien ārzemēs bija iestājušies brīvmūrnieku ložās un vēlējās turpināt šo moderno lietu arī dzimtenē. Otrā strāva nāca no Pēterburgas, kur rietumnieciski orientētie nesen nodibinātās Krievijas impērijas ķeizari visādi atbalstīja labi izglītotu ārzemnieku apmešanos jaunajā Krievijas galvaspilsētā. Starp ieceļotājiem, kas nereti bija brīvmūrnieki, daudzi ātri ieguva lielu ietekmi krievu dižciltīgo aprindās.
Mūsdienu Latvijas teritorija 18. gadsimta vidū bija sadalīta trīs atšķirīgās daļās – Vidzemes guberņa (toreiz – Lievland/Līvzeme), ko Krievija nesen bija atņēmusi Zviedrijai, Kurzemes hercogiste (Kurland), kas formāli bija pakļauta Polijai, bet reāli atradās stiprā Krievijas ietekmē, un Latgale, kas toreiz bija Polijai pakļautās Polockas vojevodistes sastāvā. Tādēļ arī veidojās trīs atšķirīgas brīvmūrniecības tradīcijas, kas savstarpēji maz ietekmējās.

Rīgas brīvmūrnieku ložas vistiešākajā veidā bija pakļautas Pēterburgas brīvmūrniecības straujajām maiņām. Katram jaunajam strāvojumam sekoja jaunu ložu dibināšana Rīgā, vecās slēdzot vai pārveidojot. Kurzemē, sevišķi Jelgavā, brīvmūrniecības vadība bija dižciltīgo ģimeņu rokās un atradās lielākā Prūsijas un Polijas ložu ietekmē. Nav datu, ka mūsdienu Latgales teritorijā būtu darbojušās ložas, tomēr vairāki dižciltīgie piederēja ļoti aktīvajām Varšavas ložām ar Latgales grāfu Hilzenu (v.Huelsen) un baronu Heikingu (v.Heyking) priekšgalā. Pēc pirmās Polijas dalīšanas 1772. gadā Latgale ietilpa Polockas guberņā ar brīvmūrnieku ložu “Thalia” Polockā. Brīvmūrniekiem bija liela ietekme poļu dižciltīgo pretkrieviskajā pretestības kustībā, sevišķi Kostjuško (Kosciuszko), kas pats bija brīvmūrnieks, sacelšanās laikā 1774. gadā.

Pirmās ložas Rīgā un Jelgavā
Brīvmūrniecības straujā ienākšana 18. gs. Rīgā vismaz daļēji ir izskaidrojama ar slēgto biedrību tradīciju, kas šajā pilsētā bija pazīstama jau kopš viduslaikiem un reformācijas laikiem (amatnieku brālības, Sv.Jāņa (Mazā) ģilde, Sv.Marijas (Lielā) ģilde, jo īpaši, Sv.Maurīcija jeb Melngalvju brālība). Paaugstinoties izglītības iespējām, šajās vidusšķirai slēgtajās brālībās ieplūda arvien vairāk akadēmiski izglītotu cilvēku. Ilgais brīvmūrniecības tapšanas periods beidzās 1717. gadā, kad Londonā dibinātā Anglijas Apvienotā lielloža dažu gadu desmitu laikā ieguva neparastu ietekmi ne tikai Anglijas, bet arī visas Eiropas augstākajās aprindās. Rīga, viena no Ziemeļeiropas metropolēm, nav izņēmums arī šajā ziņā.

Vecākā Rīgas loža “Ziemeļzvaigzne” (“Zum Polarstern” vai “Zum Nordstern”, “North Star”) dibināta jau 1750. gadā kā otrā loža Krievijas impērijā pēc Pēterburgas ložas “Klusēšana” (“Zum Verschwiegenheit” vai “Lodge of Silence” dažādos tekstos). Kā ložas dibinātāji pieminēti bagātie tirgotāji Johans Ditrihs fon der Heide (v.Heyde) un Johans Cukerbekers (Zuckerbecker). Loža bijusi pakļauta Anglijas lielložas Provinciālložai Krievijā un Vācijā (Provincial Grand Lodge for Russia and Germany). Tomēr par tās darbību nav saglabājušās nekādas ziņas, jo “visi darbi tika veikti vislielākajā slepenībā nomaļas mājas bēniņos” (in the loft of some out-of-the-way, retired house, citējot Gould's History of Freemasonry).

Jelgavas ložu “Pie trim kronētiem zobeniem” (“Zu den drei gekrönten Schwertern” jeb “Troix Epées couronnées”) 1754. gadā esot dibinājuši ietekmīgāko Kurzemes dzimtu dēli pēc atgriešanās no studijām Vācijā (sk. G.v.Pistohlkors). Pirmais ložas meistars esot bijis Kristofs Levins fon Manteifels (v.Manteuffel-Szoege), kas jau 1743. gadā astoņpadsmit gadu vecumā kā students Halle ticis uzņemts ložā “Pie trim zelta atslēgām” (“Zu den drei goldenen Schluesseln”) un kopā ar brāļiem fon Medemiem dibinājis Jēnas ložu “Pie trim zelta rozēm” (“Zu den drei goldenen Rosen”), kurā vēlāk uzņemti arī kurzemnieki Ulrihs Johans fon Bers (v.Behr) un Kristofs Fridrihs Neanders (Neander). Gerts fon Pistolkors piemin, ka brīvmūrniekos uzņemti savā starpā saradoto Kurzemes dzimtu (von den Brincken, von Vietinghoff, von Raison, von Keyserling, Finck von Finckenstein, von der Osten-Sacken un von Holtey) pārstāvji. Par brīvmūrniecības ietekmi Kurzemē liecina arī tas, ka Jelgavā dibināta arī otra loža “Pie trim kronētām sirdīm” (“Trois Coeurs couronnés”), kura saistās ar afērista Kaliostro vārdu.
Gandrīz nekāda informācija nav saglabājusies par vēl vienu Kurzemes ložu, kura neilgu laiku darbojusies Aizputē – “Zum grunen Flagge” (“Friedrich zum grunen Flagge”) ap 1778. gadu un bija saistīta ar Vācijas ložu “Zur drei Globe”. Par ložas Krēsla Meistaru tiek nosaukts Fridrihs Evalds fon Firkss.

Striktā Observance
18. gs. 60. gados kontinentālās Eiropas ložas strauji pārņem Striktās Observances (stingras godbijības) sistēma, kuras pamatā ir ideja, ka brīvmūrnieku ložu zemākajiem grādiem ir strikti jāpakļaujas slepenam augstāko grādu ordenim, kas radies no slavenā bruņinieku Templiešu ordeņa. Vecās ložas tiek slēgtas vai pārdēvētas, tiek izveidotas ordeņa provinces, kurās darbojas kapituli (chapter). Arī Rīgas loža 1765. gadā Rostokas ārsta un galma padomnieka Dr.Gustava fon Hantviga (v.Handtwig) vadībā tiek pārdēvēta par “Zobena ložu” (Loge “Zum Schwerdt”), kas pieder Rīgas kapitulam. Pēc A.Bilmaņa datiem, tā esot bijusi saistīta ar Dānijas un Braunšveigas hercogistes ložām. Jelgavas ložas piederējušas Striktās Observances Kurzemes kapitulam.

Ap Rīgas “Zobena ložu” izveidojas ļoti ietekmīgs liberālo Rīgas pilsoņu grupējums ar brāļiem Berensiem priekšgalā, kas vēsturē iegājis kā “Berensu aprindas”. Grupējuma dvēsele ir rātskungs Johans Kristofs Berenss (Berens), kas studējis tieslietas Kēnigsbergā un Getingenē un uztur draudzīgus sakarus ar filosofiem I.Kantu, J.G.Hāmani un J.G.Herderu. Berensu aprindām pieder arī Domskolas direktors J.G.Lindners, grāmatizdevējs J.F.Hartknohs (Hartknoch) un birģermeistars J.K.Švarcs (Schwartz). 1766. gadā nesen pārveidotajā ložā tiek uzņemts 22 gadus vecais Ģertrūdes baznīcas adjunkts, Domskolas skolotājs Johans Gotfrīds Herders, kas vēlāk kļūst par vienu no slavenākajiem Vācijas Apgaismības laikmeta literātiem un filosofiem. J.G.Herdera piemineklis vēl arvien ir atrodams iepretī Rīgas Vēstures muzejam, kura slēgtajos fondos apskatāmas lietas, kas piederējušas viņa “Zobena ložai”.
“Zobena loža” Rīgā turpina strādāt arī pēc Striktās Observances norieta 1782. gadā, par ko liecina 1787. gada ložas brāļu saraksti, kas ir bijuši pieejami Rīgas arhīvos. No tiem var uzzināt, ka šajā laikā ložā bijuši 67 brāļi, kas piederējuši galvenokārt vidusšķiras augšslānim – bagātie tirgotāji, ārsti, aptiekāri, mācītāji, advokāti.

Sacensība starp angļu sistēmu un Cinnendorfa sistēmu
No 1771. gada brīvmūrniecības struktūra Krievijas impērijā kļūst arvien komplicētāka. Sākas sacensība starp dažādiem strāvojumiem, kas ne vienmēr spēj atrast kopīgu valodu. Blakus vecajām Striktās Observances ložām parādās ložas, kas strādā gan Berlīnē izveidotajā Cinnendorfa sistēmā, gan klasiskajā angļu sistēmā, kuru vada ķeizarienei Katrīnai II tuvu stāvošais slepenpadomnieks I.Jelagins (Yelaguin).

Johans Vilhelms fon Cinnendorfs (Zinnendorff) Berlīnē 1770. gadā nodibina Vācijas Brīvmūrnieku Lielo Zemes ložu (Grosse Landesloge der Freimaurer von Deutschland, GLLdFvD), kas nepakļaujas Striktajai Observancei, un izveido atšķirīgu augstāko grādu sistēmu, kas ir līdzīga Zviedrijas brīvmūrniecības sistēmai. Rīgā šīs sistēmas pārstāvji nodibina ložas “Apolons” (“Apollo”) 1773. gadā un “Kastors” (“Castor”) 1777. gadā. Otrā lielajā Līvzemes guberņas pilsētā Tartu (Dorpat) 1779. gadā esot dibināta loža “Pollukss” (“Pollux”).

Zviedru sistēma
Tomēr dažas ložas nevēlas pievienoties Krievijas Nacionālajai lielložai un aicina Zviedrijas lielložu uz lielāku aktivitāti Krievijā. Zviedrijas karalis Gustavs III 1777. gadā Pēterburgas apmeklējuma laikā dižojas ar savu piederību brīvmūrniecībai, kā rezultātā pieaug Krievijas brīvmūrnieku interese par hierarhisko Zviedrijas brīvmūrniecības sistēmu. 1778. gadā tiek nodibināta Zviedrijas Provinciāllielloža Krievijā ar lielmeistaru kņazu G.P.Gagarinu priekšgalā, kas mēģina piespiest Jelagina Krievijas Nacionālās lielložas sastāvā esošās ložas pievienoties jaunajai lielložai. Pēc tam, kad Zviedrijas lielloža 1779. gadā paziņo, ka pārtrauc atzīt Cinnendorfa sistēmu, I.Jelagina ložas atgriežas pie angļu sistēmas. Arī abas Cinnendorfa sistēmas Rīgas ložas pāriet angļu sistēmā, bet vēlāk – zviedru sistēmā.

Laikā starp 1778. un 1781. gadu Rīgā tiek dibināta jauna loža, kas strādā zviedru sistēmā – “Pie mazās pasaules” (“Zur kleinen Welt”). Tomēr jau 1781. gadā arī Zviedrijas provinciālloža Krievijā sabrūk sakarā ar Zviedrijas pretenzijām uz virsvadību. Tomēr loža “Pie mazās pasaules” turpina Rīgā strādāt zviedru sistēmā līdz tās darbības aizliegšanai 1809. gadā, kad tā pārveidojas par dziedāšanas biedrību “Eifonija” (“Euphonie”), kas pastāv līdz pat Pirmajam pasaules karam. Biedrības telpas bijušas izvietotas koka ēkā tagadējā Valdemāra ielā 55, kur ilgu laiku pēc tam mitinājās arī latviešu studentu korporācija “Lettonija”.

Kaliostro afēra
Kurzemes hercogistes galvaspilsēta Jelgava vismaz uz laiku kļuva slavena 1779. gadā, kad ar gudrās Elīzas fon der Rekes (v.d.Recke) palīdzību tika atmaskots starptautiskais krāpnieks grāfs Aleksandrs fon Kaliostro (Cagliostro), kas dzimis Sicīlijā kā Džuzepe Balsamo. Savas neapšaubāmās burvju mākslinieka dotības viņš ilgu laiku veiksmīgi izmantoja mistiski orientēto dižciltīgo krāpšanai. Lai arī nav ziņu par to, ka viņš ir ticis uzņemts kādā ložā, tomēr tālaika brīvmūrnieki Kaliostro pieņēmuši kā brāli visu to pilsētu ložās, kuras viņš savu ilgo ceļojumu laikā ir apmeklējis.
Ap 1775. gadu Kaliostro nodibinājis pats savu oriģinālo “Ēģiptes sistēmu” (“Misraim” rituālā), kuras pamatā bija priekšnoteikums, ka ložās jāuzņem arī sievietes.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto sajukumu dažādo sistēmu konkurences dēļ, Kaliostro sākotnēji nav bijis grūti gūt uzticību Jelgavas ložās. Viņš nodibina savas Ēģiptes sistēmas “adopcijas ložas” ( jau minēto ložu “Pie trim kronētām sirdīm”, kā arī pārvērš par adopcijas ložu “Pie trim kronētiem zobeniem”), kurās bez grāfa Johana Fridriha fon Medema ievērojamu lomu ierāda arī viņa meitai Elīzai fon der Rekei, kas pieskaitāma pie Kurzemes izglītotākajām personībām šajā laikā. Viņas draugu sarakstā ir vācu dzejnieki J.V.Gēte, G.A.Birgers un brāļi Štolbergi, kuri visi piederējuši brīvmūrnieku ložām. Mistisko seansu laikā Kaliostro esot formāli nobūris veco grafu Medemu un viņa meitu, kas drīz vien atklājusi viltu, un, kad Kaliostro pošas tālāk uz Pēterburgu, Elīza fon der Reke aizsūtījusi brīdinājuma vēstuli Katrīnai II. Pēterburgā Kaliostro centās iesaistīt savā brīvmūrnieku sistēmā visietekmīgākās aprindas, ieskaitot pašu ķeizarieni. Tomēr, ņemot vērā minēto vēstuli, viņš tiek publiski atmaskots kā blēdis un jokdaris sava seansa laikā kņaza Gagarina apartamentos. Katrīnu II šis notikums ir stipri ietekmējis un bijis viens no iemesliem, kādēļ viņa zaudējusi savu labvēlīgo attieksmi pret brīvmūrniecību kopumā.

Brīvmūrniecības aizliegšana Krievijā
Sakarā ar baumām par sazvērestību atkārtoti ierosināta izmeklēšana pret brīvmūrnieku ložām, līdz 1792. gadā, pēc franču revolūcijas izraisītā šoka, N.I.Novikovs tiek apcietināts un ieslodzīts Šliselburgas cietoksnī. 1794. gadā tiek izdots neoficiāls rīkojums slēgt visas ložas Krievijas impērijā, kas pēc Katrīnas II nāves 1796. gadā tomēr netiek atcelts. Grāfam fon Medemam gan izdevies panākt, ka netiek slēgtas Kurzemes ložas. Ir ziņas, ka vismaz viena Rīgas loža – “Pie mazās pasaules” (“Zur kleinen Welt”) esot turpinājusi darboties slepeni.

Jaunais ķeizars Pāvils I gan jaunības gados ir bijis brīvmūrniekiem labvēlīgs, tomēr franču revolūcijas un sava aizdomīgā rakstura dēļ ir licis aizliegumu saglabāt. Nākamais ķeizars Aleksandrs I ir liberālāks un 1803. gadā atceļ brīvmūrniecības aizliegumu. Ložas Krievijā tiek dibinātas no jauna, bet trūkst datu par Rīgas ložām. Vienīgi zināms, ka zviedru sistēmā strādājošā Rīgas loža “Pie mazās pasaules” (“Zur kleinen Welt”) tiek aizliegta 1809. gadā, jādomā, sakarā ar Krievijas un Zviedrijas karu. Jelgavas loža “Pie trim kronētiem zobeniem” (“Zu den drei gekrönten Schwertern”) turpina strādāt līdz 1819. gadam, pievienojoties lielložai “Astraea” 1818. gadā. Sakarā ar pamatotajām bažām par brīvmūrniecības politizāciju Aleksandrs I 1822. gadā atkārtoti izdod rīkojumu slēgt ložas uz visiem laikiem, tomēr ir ziņas, ka slepenībā tās turpinājušas darboties līdz pat 1830. gadam. Nepārprotama ir brīvmūrnieku ietekme uz dekabristu sacelšanos 1825. gadā, kuras vadītāji gandrīz bez izņēmuma bija brīvmūrnieki (P.I.Pestels, kņazs S.Trubeckojs, S.Muravjovs-Apostols, N.Muravjovs, kņazs Volkonskis, A.Bestuževs-Rjumins, K.Riļejevs, P.Kahovskis utt.).

Konstitucionālo Demokrātu partija un neregulārās ložas
Tūlīt pēc 1905. gada revolūcijas notika brīvmūrniecības atjaunošana Krievijā, šoreiz ar neregulārās lielložas “Francijas Lielais Austrums” (“Grand Orient de France”) palīdzību. 1908. gadā tika atvērtas pirmās ložas Maskavā (“Renesance”) un Pēterburgā (“Polārzvaigzne”), kuras tika aizliegtas 1909. gadā, bet kuras atkal atjaunoja darbību 1911. gadā, kad tika nodibināts “Krievijas Tautu Lielais Austrums”. Zināms, ka Pirmā pasaules kara priekšvakarā Krievijas impērijā darbojušās aptuveni četrdesmit “neregulāras”, t.i., Anglijas Apvienotās lielložas neatzītas ložas, turklāt lielākā daļa no ložu biedriem piederējuši konstitucionālo demokrātu (kadetu) partijai. Pēterburgas galma aprindās līdz pat 1916. gadam esot darbojusies mistiski orientēta martinistu rituāla loža “Krusts un zvaigzne”, pie kuras piederējis arī Nikolajs II (sk. B.M. Angel).
Pašlaik nav datu par brīvmūrnieku darbību šajā laikā Rīgā (literatūrā ir norādes, ka Rīgā ir darbojusies vismaz viena brīvmūrnieku loža, pie kuras ir piederējis vēlākais Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals), bet jebkurā gadījumā meklējumi sākami ar kadetu partijas biedriem, no kuriem kā ievērojamākie minami Goldmanis, Zālītis, Grosvalds, Kreicbergs un Čakste (par viņu tiešu saistību ar brīvmūrniecību ziņu nav). Februāra revolūcijas laikā Krievijā bijušas 28 ložas un brīvmūrnieki esot bijuši daudzi – tajās sastāvēja visi Pagaidu valdības vadītāji (Kerenskis, Ļvovs, Gučkovs, Savinkovs, Miļukovs u.c.).

Vācu karaspēka lauka ložas Latvijā
Pirmā pasaules kara laikā vācu karaspēks 1915. gadā ieņēma Kurzemi, 1917. gadā – Rīgu, bet 1918. gadā – visu Baltiju. Vācu okupētajās teritorijās brīvmūrnieki nodibināja lauka ložas vācu karavīriem, kurās gan varēja iestāties arī citi iedzīvotāji. Liepājā kopš 1916. gada darbojas loža “Enkurs un zobens” (“Anker und Schwert”), Jelgavā – loža “Vācu zobens austrumos” (“Zum deutschen Schwert im Osten”), bet Rīgā – “Hanziešu uzticība” (“Hanseatentreue”). Pēc ķeizariskās Vācijas sabrukuma, kam sekoja lielinieku karaspēka ofensīva Latvijā 1919. gada sākumā, lauka ložas tika slēgtas, izņemot Liepāju, kur 1919. gada janvārī loža “Enkurs un zobens” tika pārveidota par mierlaika ložu Prūsijas lielložas “Zur Freundschaft” pakļautībā.

Brīvmūrnieku ložas neatkarīgajā Latvijā
Lai gan brīvmūrniecība bija nospēlējusi ļoti svarīgu lomu latviešu zemnieku atbrīvošanā no dzimtbūšanas, izglītības veicināšanā un pirmās latviešu atmodas kustības sagatavošanā, tomēr latvieši nav bijuši tieši saistīti ar brīvmūrniecību līdz pat 20. gs. sākumam. Valdošās ideoloģijas Eiropā šajā laikā bija valstiskais nacionālisms no vienas puses un komunisms no otras puses, kas neradīja brīvmūrniecībai labvēlīgu gaisotni arī neatkarību ieguvušajā Latvijā. Slēgta tipa organizāciju vidū šajā laikā dominēja studentu korporācijas un filistru biedrības, kas savos pirmsākumos bija stipri iespaidojušās no Vācijas brīvmūrnieku ložām 18. gs. sākumā.

Tomēr Latvijā šajā laikā pastāvēja divas ložas, Liepājā un Rīgā, kurās gan dominēja savas privilēģijas zaudējušais vācbaltu pilsoniskais augšslānis. Patstāvīga Liepājas loža “Enkurs” (“Anker”) tika izveidota no vācu ložas “Enkurs un zobens” (“Anker und Schwert”) 1921. gada 6. aprīlī. Sakarā ar preses apsūdzībām “pretvalstiskā darbībā” 1925. gada februārī pret ložu tika uzsākta politiskās policijas izmeklēšana, kas gan parādīja šādu apgalvojumu pilnīgu nepamatotību. Neraugoties uz to, Kurzemes apgabaltiesā tika iesniegta prasība ložu slēgt, jo tā nedarbojas pēc iesniegtajiem statūtiem, un tūlīt apturēt ložas darbību, jo tā “atrodas ārzemju atkarībā”. Kā vienīgais otrā apgalvojuma pierādījums bija ložā lietotais Prūsijas lielložas rituāls. Tiesa 1927. gada 21. maijā konstatēja apsūdzību pilnīgu nepamatotību, un prasība par ložas slēgšanu tika noraidīta.

Rīgas loža “Jāņuguns”(“Johannisfeuer”) tika izveidota 1924. gada 17. novembrī, galvenokārt no vācu lauka ložas “Hanziešu uzticība” (“Hanseatentreue”) Rīgā palikušajiem brāļiem, kaut arī tiešais dibināšanas iniciators ir bijis latviešu kuģa kapteinis un kādas skotu ložas brālis Mārtiņš Sniķers. Sekojot tradīcijām, loža tika svinīgi dibināta Rīgas Tirgoņu biedrības telpās Anglikāņu ielā 5, arī jaunās ložas godājamais meistars bija Tirgoņu biedrības vecākais Vilhelms Reimerss. Sakarā ar tiesas procesu pret Liepājas ložu, arī Rīgas loža lūgusi savu māteslielložu – Vācijas Lielo Zemes ložu – atzīt to par neatkarīgu Latvijas ložu, ko tā panāk 1926. gadā. Šajā gadā to atzīst arī Norvēģijas, Zviedrijas un Ņujorkas štata lielložas. Savas darbības sākumā loža gūst lielu atsaucību Rīgas pilsoniskajās aprindās, par ko liecina straujais ložas brāļu pieaugums – no 10 līdz 41 gada laikā, bet 1929. gadā tajā darbojas jau 88 pastāvīgie ložas brāļi un 15 ārzemju ložās esoši brāļi, galvenokārt vācbaltu fabrikanti un tirgotāji, diplomātiskā korpusa pārstāvji, advokāti, ārsti, bet krietnu daļu sastāda arī latviešu ierēdņi, advokāti, uzņēmēji.

Otrs latviešu brīvmūrnieku grupējums veidojas 1928.–1938. gadā ap toreizējo Latvijas vēstnieku Zviedrijā Kārli Zariņu (Charles Zarine), kurš 1928. gadā tiek uzņemts Stokholmas ložā “Den Nordiska Foersta”. 1929. gadā šajā ložā tiek uzņemti arī divi augsti Latvijas Ārlietu ministrijas ierēdņi – toreizējais ministrijas preses sekretārs Dr.Alfreds Bilmanis (Bihlman) un toreizējais Baltijas valstu nodaļas vadītājs Vilhelms Munters, par kura uzņemšanu brīvmūrniecībā iestājas Zviedrijas vēstnieks Latvijā Patriks de Reitersverds (Reutersvaerd). 1930. gadā tiek uzņemts advokāts Mārtiņš Antons, 1935. – Rūjienas mācītājs Roberts Šlokenbergs, 1936. – Gustavs Feigemanis, 1937. – Rūjienas slimnīcas virsārsts Hugo Bērziņš. Lai arī vairums no pieminētajiem līdz 1938. gadam sasniedz augstus grādus Zviedrijas lielložā, tomēr dibināt zviedru sistēmas ložu Rīgā neizdodas sakarā ar lēno ložas paplašināšanas darbu, kam pamatā vismaz daļēji ir augstie politiskie amati, kurus ieņem ložas brāļi. Brīvmūrnieku sakari atvieglo K.Zariņa kā Latvijas nacionālas valdības ārkārtējā pilnvarotā darbu Londonā 1940.–1963. gadā. Lielā mērā pateicoties Dr.A.Bilmaņa labajiem sakariem, jau 1940. gada 15. jūlijā tika iesaldēts Baltijas valstu zelts un noguldījumi ASV bankās, bet 23. jūlijā ASV Valsts sekretāra vietnieks Samners Velss (Sumner Welles) paraksta Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas deklarāciju. Dr.A.Bilmanim ir izdevies publicēt daudz rakstu pret Latvijas okupāciju svarīgākajos ASV politiskajos izdevumos un žurnālos.

Brīvmūrniecības atjaunošana pēc neatkarības atgūšanas
Pēc Berlīnes mūra krišanas Austrumeiropas valstīs tika strauji atjaunotas brīvmūrnieku ložas. Tāpat kā gadsimta sākumā, arī šoreiz Francijas neregulārā lielloža “Grand Orient de France” bija aktīvāka par regulārajām lielložām, uzsākot savu darbību Austrumeiropā jau 1988. gadā. Pēc 1991. gada Krievijā tika nodibinātas četras ložas Maskavā un viena Pēterburgā. 1992. gada septembrī regulārā Francijas Nacionālā lielloža (Grand Lodge Nationale Francaise) atvēra pirmo regulāro ložu Maskavā “Harmonija”, bet 1995. gada jūnijā – Krievijas lielložu.
1992. gada pavasarī “Grand Orient de France” uzsāka arī latviešu uzņemšanu neregulārajā ložā “Francois Rabelais”, bet 1993. gada 8. maijā Sentavoldā Lotringā tika izveidota pirmā latviešu loža “Jāņuguns”.
1995. gada sākumā ložas brāļi nolēma turpmāk strādāt regulārajā brīvmūrniecībā, un jūlijā tika uzsāktas sarunas ar Vācijas A.F.u.A.M. lielložas lielmeistaru Klausu Horneferu par ložas “regularizēšanu”, kas notika svinīgos apstākļos ar Brēmenes ložas “Roland zu den alten Pflichten” palīdzību 1996. gada 13. janvārī, kur tika reģistrēti jaunās ložas statūti. 1996. gada 25. maijā notika Gaismas ienešanas ceremonija Latvijā ar viesiem no Brēmenes, Hamburgas un Viļņas ložām. Ar Apvienoto Vācijas lielložu (VGLvD) lielmeistara dekrētu III/1996 loža “Jāņuguns” tika ierakstīta VGLvD matrikulā ar numuru 1010. 1997. gada novembrī ložas pārstāvji piedalījās Vācijas Apvienoto Lielložu konventā Berlīnē, kur loža gūst pirmo starptautisku ievērību. 1997.–1998. gadā tika nodibināti brālīgi sakari ar igauņu, somu un zviedru ložām.
2002. gada aprīlī no ložas “Jāņuguns” brīvmūrnieku sastāva tika izveidota Latvijas atjaunotās brīvmūrniecības otrā loža – “Ziemeļzvaigzne”.

Vēl viena Rīgas brīvmūrnieku grupa veidojās ap Vācijas Lielās Zemes ložas (G.L.L.v.D.) Lībekas ložu “Zum Fullhorn”, 1996. gada aprīlī oficiāli Rīgā reģistrē “Brīvmūrniecības Atjaunošanas biedrību Latvijā”. Kopš 1996. gada novembra Lībekas ložas “Zum Fullhorn” sastāvā uzņemti brāļi no Latvijas. 2002. gada oktobrī krāšņā ceremonijā Vācijas Lielās Zemes ložas – Brīvmūrnieku Ordeņa sastāvā nodibināja Jāņa ložu “Pie Zobena”.

2002. gada nogalē tika panākta vienošanās starp divām Vācijas Apvienoto lielložu sastāvā esošajām lielložām (Vācijas A.F. u. A.M. lielložu un Vācijas Lielo Zemes ložu) par neatkarīgas Latvijas lielložas dibināšanu. Arī minēto trīs ložu vadītāji vērsās pie Vācijas Apvienotajām lielložām ar lūgumu iesvētīt Rīgā suverēnu Latvijas lielložu, kas arī tika izdarīts 2003. gada 8. martā, klāt esot Vācijas, Zviedrijas, Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, Itālijas, Čehijas, Bulgārijas, Beļģijas, Austrijas, Šveices lielložu delegācijām. Jau 2003. gada decembrī Anglijas Apvienotā lielloža atzina Latvijas lielložas regularitāti, kas apstiprināja to, ka šī lielloža pilnvērtīgi darbojas pēc senajiem brīvmūrnieku principiem.

Literatūra
1. Angel, B.M. Freemasonry and Russia. Emulation, Vol.1(#2), september 1993
2. Appel, R. Freimaurerei in Lettland. Hanseatisches Logenblatt, Ausgabe Nr.2/Oktober 1997, S.86.
3. Bihlman, A. Bidrag till frimureriets historia i Lettland, resp. hertigdoemena Kurland, Livland, Mitau och Riga under 18:de arhundradet, 1930.
4. Graumann, D. Riga und die Johannis-Loge ZUM FÜLLHORN zu Lübeck. In: 250 Jahre Freimaurerei in Lübeck. Lübeck, 1997.
5. Lennhoff, E., Posner, O. Internationales Freimaurer-Lexikon, Amalthea-Verlag, Wien, 1932
6. Nun auch in Lettland. Humanitaet, 1996, S.18-19.
7. Pistohlkors, G.von (Hrsg.). Deutsche Geschichte im Osten Europas. Baltische Laender, Siedler Verlag, Berlin, 1994.
8. Slokenbergs, M. Anknytning till det lettiska frimureriet och kyrkan i Rujiena. Frimuraren, 1991.
9. Stranga, A. Brīvmūrnieki un “Jāņuguns” loža Rīgā (20.–30. gadi). Latvijas Vēsture Nr. 2, 1991.
10. Wright, D.(ed.). Gould´s History of Freemasonry. Caxton Publishing Co, London, nd.